Реферат: Pakalpojuma uzтзmuma izmaksas

Anotācija.

Savā kursa darba es aplūkoju pakalpojuma uzņēmuma izmaksas. Kursa darba sākuma daļā šo tēmu es aplūkoju teorētiski: definēju, kas ir izmaksas; kā izmaksas var grupēt pēc dažādām metodēm, tas ir izmaksu iedalījums atkarīgi no apjoma, perioda izmaksu metode, apgrozāmo līdzekļu metode.

Pēc tam seko praktiskā daļa, kurā es ar praktisko piemēru palīdzību novērtēju izmaksas. Tas ir izmaksu aprēķināšana konkrētā pakalpojumu uzņēmumā, kas nodarbojas ar projektu sastādīšanu ēku būvniecībai un rekonstrukcijai. Tā izmaksu novērtēšana notiek tikai ar vienu no teorētiskā daļā aplūkotām metodēm – ar perioda izmaksu metodi, kā vispiemērotāko dotajiem apstākliem.

.

Ан нотация .

В этой курсовой работе я рассмотриваю расходы предприятия, занимающегося услугами. В начале курсовой работы эта тема рассмотрена с теоретической точки зрения: определение расходов, группировка расходов, согласно разным методам, - зависимость от объёма производства, периодический метод, метод оборотных средств.

После следует практическая часть, в которой я на примере конкретного предприятия расчитываю расходы. Это означает расчёт расходов на предприятии, главной задачей которого является проектирование строительства и реконсрукции зданий. Расчёт расходов произведён только одним, наиболее подходящим для данного предприятия, методом – методом периодических издежек.

Satura rādītājs.

Ievads. 4

1.1.Izmaksu noteikšana atkarībā no ražošanas apjoma. 7

1.1.1. Mainīgas izmaksas. 7

1.1.2. Pastāvīgas izmaksas. 8

1.2. Perioda izmaksu metode. 10

1.3. Apgrozāmo līdzekļu metode. 12

2.Uzņēmuma visparējais apraksts. 15

2.1. Materiālu izmaksas. 15

2.2. Personāla izdevumi. 16

2.2.1. Administrācijas izdevumi. 16

2.2.2. Strādnieku darba algas. 17

2.3. Pamatlīdzekļu nolietojums. 18

2.4. Pārējas izmaksas. 20

2.4.1. Nomas maksa par telpu. 20

2.4.2. Kancelejas preču izmaksas. 22

2.4.3. Apsardzes izmaksas. 23

2.4.4. Preču realizācijas izdevumi. 23

2.4.6. Maksa par daba resursu izmantošanu un vides piesārņošanu. 24

2.5.Ārkartas izmaksas. 25

Minimālais pakalpojuma līmenis. 26

Secinājums. 27

Izmantotās literatūras saraksts. 28

Ievads.

Šajā kursa darba es aprakstīju izmaksas, kuras bija radījušas konkrētā uzņēmumā gada laikā. Uzņēmumam ir nepieciešams noskaidrot kādas ir viņa izmaksas kalendāra laika posmā, lai noskaidrotu nodokļu summu, kuru uzņēmums iemaksās valsts budžetā un uzņēmēja vajadzībām nepieciešamus ekonomiskās radītājus: peļņu, rentabilitāti, darbības efektivitāti un citus.

Kursa darba mērķis ir parādīt izmaksu struktūru konkrētā pakalpojumu uzņēmumā (izmaksas ir sadalītas pēc perioda izmaksu metodes), to summu katrai no grupām un kopīgo rezultātu, nodokļu apjomu un noskaidrot vai ir vērts šim uzņēmumam darboties un attīstīties tālāk.

Kusa darba uzdevums ir izzināt katru izmaksu grupu dotajā uzņēmumā, noskaidrot kāpēc izmaksas ir tieši šādas un kā to var samazināt (un vai ir vērts to samazināt – izmaksu samazināšana var nozīmīgi ietekmēt arī ieņēmumus), noteikt izmaksu summu katrā grupā.

Šajā kursa darbā bija izmantotas sekojošas metodes: uzņēmuma izmaksu noteikšanai – perioda izmaksu metode; nolietojuma aprēķināšanai nodokļu vajadzībām – ģeometriskas regresijas metode; savām vajadzībām – lineāra metode. Dati izmaksu aprēķināšanai bija paņemti no grāmatvedības bilances (piemēram, pamatlīdzekļu nominālvērtība nolietojuma summa aprēķināšanai ir šo pamatlīdzekļu pirkšanas cena), iekārtas parametri – no iekārtas tehniskas pases(nomināljauda).

Šajā kursa darbā ir noteikti ierobežojumi. Tas ir informācijas nepietiekamība, nesaprašanas barjeras un citi šķēršļi, kuru dēļ informācija var būt izkropļota.

1. Izmaksu definīcija.

Jebkuru produkta ražošanai ir nepieciešams resursu (zemes, darba, kapitāla un uzņēmējdarbības) patēriņš, kuriem ir sava noteikta vērtība. Šo produktu daudzumu, ko uzņēmums ir gatavs piedāvāt tirgū ir atkarīgs no resursu cenas un to izmantošanas efektivitātes šī produkta ražošanai, un no cenas par kādu šis produkts tiks pārdots tirgū.

Ražošanas izmaksas ir naudas formā ir izteiktas visas uzņēmuma izmaksas, kuras veidojas, produktu ražojot un realizējot. Šīs izmaksas ir iespējams novērtēt divējādi – kā grāmatvedības un kā ekonomiskās izmaksas. Tā kā resursi ir ierobežoti, tad katrs lēmums liek atteikties no cita veida ražošanas. Visi maksājumi tiek veikti ar mērķi piesaistīt ražošanas faktorus, novēršot tos no citiem variantiem. Piemēram metāls, kas tiek izmantots lauksaimniecības tehnikas ražošanai nevar vienlaicīgi tikt izmantots sadzīves priekšmetu ražošanai. Tas nozīmē, ka izvēloties lauksaimniecības tehniku mēs vienlaicīgi atsakāmies no noteikta daudzuma sadzīves priekšmetiem.

Ražošanas izmaksas rodas ne vien uzņēmuma tiešajā darbībā, bet ir vajadzīgas arī lai uzturētu uzņēmumu patstāvīgā darba gatavībā. Visas izmaksas var apvienot, pēc vajadzības, lielākās vai sīkākās grupās, bet tās kopā veido kopējās izmaksas, kas attiecas uz visu ražošanas darbu.

Katram uzņēmumam ir jānovērtē savas izmaksas. Tas lielums ietekme nodokļu un peļņas aprēķināšanai, kas savukārt ietekmē uzņēmuma tālāko darbību: rezerves, dividendes un nesadalītas peļņas lielumu. Uzņēmējdarbībā ir svarīgi noteikt izmaksas kalendāra laika periodā, lai novērtētu, kādas izmaksas ir izveidojusies, tā skaitā pa to veidiem un rašanas vietām.

Izmaksas var sagrupēt pēc sekojošām metodēm:

1) Izmaksu veidu noteikšana atkarībā no ražošanas apjoma;

2) Perioda izmaksu metodes;

3) Apgrozījuma izmaksu metodes.

1.1.Izmaksu noteikšana atkarībā no ražošanas apjoma.

Pēc šādas metodes izmaksas iedala divās grupās:

- Mainīgas izmaksas;

- Pastāvīgas izmaksas;

1.1.1. Mainīgas izmaksas.

Mainīgās izmaksas ir tās, kas mainās, mainoties ražošanas apjomam. Izmaksu nesējs (jeb kalkulācijas objekts) ir noteikta produkta vai pakalpojuma vienība, kam nosaka pašizmaksu. Atkarībā no uzņēmējdarbības veida izmaksu nesējs var būt produktu grupa, pasūtījums, operācija, process un tā tālāk.

Mainīgās izmaksas sīkāk var iedalīt darbaspēka izmaksās, izejvielu un materiālu izmaksās. Mainīgās izmaksas ir:

- izdevumi izejvielu, materiālu, energoresursu u.c. preču iegādei, kas saistīts ar ražošanas procesu;

- strādnieku darba algas;

- sociālie maksājumi;

- preču realizācijas izdevumi;

- citi tieši ar saimniecisko darbību saistītie izdevumi.

Atkarībā no tā cik strauji izmainās mainīgas izmaksas, tos var iedalīt proporcionālās, progresīvās un regresīvās. Shematiski tas ir attēlotas
grafikā 1.

Grafiks 1. Mainīgo izmaksu proporcionalitāte.

1.1.2. Pastāvīgas izmaksas.

Patstāvīgās izmaksas ir tās, kas rodas un nemainās atkarībā no ražošanas produkcijas daudzuma. Tās nodrošina uzņēmuma darbību. Patstāvīgās izmaksas ir :

- administrācijas izdevumi (algas);

- nomas maksa par telpām un iekārtām;

- pamatlīdzekļu nolietojums, iekārtu un mašīnu uzturēšanas izmaksas;

- maksa par darba resursu izmantošanu un vides piesārņošanu;

- telpu uzturēšanas, apkures, elektroenerģijas, komunikāciju un citi maksājumi, kas nav tieši saistīti ar ražošanas procesu;

- apsardzes izmaksas;

- apdrošināšanas maksājumi un citi.

Ilglaicīgā laika periodā patstāvīgas izmaksas mainās. Tas saistīts ar ražošanas paplašināšanu un saražotās produkcijas apjoma pieaugumu.

Grafiks 2. Pastāvīgas izmaksas īsā un ilgā laika periodos.

Analizējot saražotās produkcijas daudzumu un tās izmaksas, tiek lietotas vidējās izmaksas. Tie ir izdevumi uz vienu produkcijas vienību.

Grafikā ir paradīts, kā noteic ražošanas apjomu, pie kura uzņēmumus gūst peļņu, ja aprēķins tiek veikts izmaksu iedālījumu uz nainīgiem un pasāvīgiem.

Grafiks 3. Bezzaudējuma ražošanas apjoma noteikšana.

Kur FC – pastāvīgas izmaksas;

TC – kopējais izmaksu apjoms;

R – ienākumi.

1.2. Perioda izmaksu metode.

Metode ir visvieglākā pēc aprēķināšanas darbietilpības. Šo metodi parasti lieto mazie uzņēmumi, kuriem nav svarīgi noteikt atsevišķo produktu pašizmaksu (atsevišķo produktu veidu izmaksas). Metode ļauj noteikt, par kādu summu bija izlietoti uzņēmuma resursi noteiktā periodā, bet nenodrošina ar nepieciešamo informāciju pašizmaksas noteikšanai.

Izmaksu iedalījums ir sekojošs:

1) Materiālu izmaksas ir visu izlietoto materiālu vērtība noteiktā kalendāra laika periodā.

2) Personāla izmaksas. Tas ir darba alga uzņēmuma strādniekiem, kā arī visas izmaksas, kuri ir saistīti ar darba algu – obligātas sociālas apdrošināšanas maksājumi balsts budžetā, prēmijas un tā tālāk.

3) Līdzekļu vērtības norakstīšana. Katrs uzņēmums pēc pamatlīdzekļu vērtības naudas izteiksmē aprēķinā pamatlīdzekļu nolietojumu. Nolietojumu aprēķina nodokļu vajadzībām un savām vajadzībām.

Aprēķins nodokļu vajadzībām veic, lai noteiktu nodokļu lielumu uzņēmumam. To ir atļauts veikt tikai pēc ģeometriskas regresijas metodes ar likuma nostādītām likmēm.

Aprēķins savām vajadzībām ir nepieciešams uzņēmuma peļņas lieluma noteikšanai. To var veikt pēc vienas no trim metodēm: lineāras, aritmētiskas regresijas un ģeometriskas regresijas metodes. Likmes arī nosauc pats uzņēmums, pamatojoties un pamatlīdzekļa prognozējama kalpošanas ilguma.

4) Pārējas izmaksas. Šī grupā ietilpst visas izmaksas, kuri iekļauti citās grupās. Tas ir sakaru izmaksas (uzņēmuma iekšējo un ārējo sakaru (pasts, fakss, tālrunis, internets) izmaksas), transporta izmaksas, komandējuma izmaksas, pārdošanas un pārdošanas veicināšanas izmaksas, nomas maksas, kredītu dzēšana un citas ieplānotas izmaksas.

5) Ārkārtas izmaksas. Ārkārtas izmaksas vai ieņēmumi rodas uzņēmuma papildus darbības rezultātā.

Piemēram, uzņēmums nodarbojas ar vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu, papildus ieņēmumu saņemšanas nolūkā. Ja dotajā momentā eksistē brīvie līdzekļi, to var ieguldīt cita uzņēmuma vai valsts vērtspapīros – summa, kuru patērēja šim nolūkam ir jāieraksta bilancē kā ārkārtas izmaksas.

1.3. Apgrozāmo līdzekļu metode.

Šī metode Latvijas uzņēmumos tiek izmantota visbiežāk. Tā nodrošina nepieciešamo informāciju pašizmaksas noteikšanai. Visas izmaksas dalas uz četrām grupām:

- Ražošanas izmaksas;

- Pārdošanas veicināšanas izmaksas;

- Administratīvas izmaksas;

- Ārkārtas izmaksas.

Pašizmaksas apjoms ir vajadzīgs atsevišķo produktu vai pakalpojumu cenu kalkulācijai. Uzņēmuma piedāvājuma cenu bez pievienotās vērtības nodokļa nosaka, pie pilnas pašizmaksas pieskaitot peļnu, kas noteikta, izmantojot peļņas pieskaitījuma likmi.

Nosakot peļņas likmi, ir jāņem vērā:

- Iepriekšējo periodu izmaksu un peļņas līmenis;

- Peļņas lielums, kas nepieciešams, lai nodrošinātu uzņēmuma ieguldīta kapitāla ienesīgumu, atbilstošu vidējam ienesīguma līmenim noteiktā nozarē;

- Pircēja gatavība maksāt piedāvāto cenu.

Kāda produkta cenu kalkulācija ir atspoguļotā 1. tabulā.

1. tabula. Produkta cenu kalkulācija.

2.Uzņēmuma visparējais apraksts.

Aplūkosim uzņēmumu X, kurš sniedz pakalpojumus būvniecības uzņēmumiem, kā arī privātpersonām. Tas nodarbojas ar ēku un būvju celtniecības un rekonstruēšanas projektēšanu, kā arī ārējo platumu (parki, kapsētas) projektēšanu. Uzņēmums bija nodibināts Rīgā
1998. gada 1.oktobrī un reģistrēts uzņēmumu reģistrā. Reģistrācijas numurs ir 1234567.

Tā kā šis uzņēmums ir mazs uzņēmums. Izmaksu aprēķināšanai tajā izmanto perioda izmaksu metodi. Šī metode ir salīdzinoši viegla. Kā šīs metodes trūkumu var minēt informācijas nepietiekamību pašizmaksas aprēķināšanai atsevišķiem produktiem. Bet šajā konkrēta situācijā nav nepieciešami aprēķināt pašizmaksu. Izmaksas ir aprēkinātas uz 2001.gadu.

2.1. Materiālu izmaksas.

Tajā grupā ietilpst izdevumi izejvielu, materiālu, energoresursu u.c. preču iegādei, kas saistīts ar ražošanas procesu. Izejvielu un materiālu šīs pakalpojuma process nepatērē (jo uzņēmuma galējais produkts ir intelektuālais īpašums – projekts), tad vienīgais izdevumu veids ir energoresursu patēriņš, kurš ietilpst citā izmaksu grupā. No tā seko, ka izmaksu grupa uzņēmumam neeksistē.

2.2. Personāla izdevumi.

Uzņēmumā ir nodarbināts personāls, kurš tieši piedalās ražošanas procesā un nepiedalās (administrācija).

2.2.1. Administrācijas izdevumi.

Uzņēmuma administrācijā strādā direktors, grāmatvede, sekretāre. Direktors ir vienlaicīgi arī uzņēmuma īpašnieks.

Darbinieku algas ir atspoguļoti 2. tabulā.

2.tabula. Uzņēmuma X administratīvo darbinieku algas.

2.2.2. Strādnieku darba algas.

Uzņēmumā ir nodarbināti 10 strādnieki. Izmaksas, saistītas ar algas maksājumiem šiem strādniekiem var redzēt 3. tabulā.

3.tabula. Strādnieku darba algas.

Kopējas izmaksas personālam sastāda 3335,08 Ls mēnesī.

2.3. Pamatlīdzekļu nolietojums.

Uzņēmuma pamatlīdzekļi ietilpst darba vietus, kas ir iekārtoti ar nepieciešamo tehniku. Tas ir galdi, datori, rasēšanas galdi, kopēšanas aparāts, grāmatu skapji, krēsli, lampas, ventilatori. Nolietošanas aprēķinus uzņēmums veic pēc lineāras metodes savām vajadzībām un pēc ģeometriskās metodes nodokļu vajadzībām.

Uzņēmuma pamatlīdzekļi bija iegādāti 1998. gadā 1.oktobrī uzņēmuma dibināšanas laikā. Pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķināšanas piemēri uzņēmuma vajadzībām un nodokļu vajadzībām ir atspoguļoti 3. un 4. tabulās.

4. tabula . Pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķins savām vajadzībām pēc lineāras metodes.

5.tabula. Datora nolietojuma aprēķins nodokļu vajadzībām .

Kur V_s – sākotnēja vērtība;

A_n – amortizācijas norma;

A_g – gada amortizācijas summa;

A_u – uzkrāta amortizācijas summa;

V_a – atlikusi vērtība.

Datus no 4. un 5. tabulas ir izmantotas 6. tabulas sastādīšanā.

6.tabula. pamatļīdzekļu nolietojuma summas 2001. gadam.

2.4. Pārējas izmaksas.

2.4.1. Nomas maksa par telpu.

Uzņēmums izīrē divas telpas, kuras atrodas Rīgas centrā. Tāds izvietojums ir izdevīgs gan uzņēmuma klientiem, gan darbiniekiem. Viens no tiem kalpo par uzņēmuma X biroju un otrajā ir izvietotas darbinieku darba vietas. Telpas ir iekārtotas tādējādi, lai iekšā būtu patīkami atrasties (apkure, ventilatori, utt.).

Biroju telpa atrodas Akas ielā. Šī biroju plāns ir attēlots 1.shēmā.

Shēma 1. Biroju telpa.

Telpa ir 43 kvadrātmetru liela. Izmaksas, saistītas ar administratīvo telpu ir atspoguļotas 7. tabulā.

7.tabula. biroju telpas izmaksas.

Uzņēmuma telpa, kurā notiek projektu izstrādāšanas process ir 61 kvadrātmetru liela. Tas ir attēlota 2. shēmā.

Shēma 2. Uzņēmuma ražotnes telpa.

Izmaksas, saistītas ar ražošanas telpu ir atspoguļotas 8. tabulā.

8. tabula. Ražošanas telpu izmaksas.

Kopējais maksājums par telpu mēnesi sastāda 72,25 Ls.

2.4.2. Kancelejas preču izmaksas.

Uzņēmums patērē mēnesī noteiktu kancelejas preču daudzumu, kura aptuvens apjoms ir atspoguļots 9. tabulā.

9.tabula. kanceleju preču izmaksas uzņēmumā.

2.4.3. Apsardzes izmaksas.

Uzņēmums lieto signalizācijas sistēmu, kas līdz šim sekmīgi darbojas, tad direktors neuzskata, ka nepieciešama papildus apsardze.

Tas izmaksā 10 Ls mēnesī.

2.4.4. Preču realizācijas izdevumi.

Uzņēmums piedava pakalpojumus būvniecības uzņēmumiem, daudzie no kuriem ir pastāvīgi klienti. Bet, tomēr, lai sekmīgi pārdotu savu produkciju un nodrošinātu noteiktu ieņēmumu līmeni, uzņēmums veic reklāmas pasākumus: reklamējas dažos speciālos izdevumos, izsūta bukletus iespējamiem klientiem.

Tas izmaksā apmēram 100 Ls mēnesī.

2.4.5. Elektroenerģijas patēriņš.

Nepieciešamo elektroenerģiju nosaka pēc formulas:

, kur

M – iekārtu skaits;

N_dz – dzinēja nomināla jauda[kW];

T_i – vienas mašīnas darba laiks gadā [stundās];

k_izm – mašīnu izmantošanas koeficients, kurš ir vienāds ar strādājošo mašīnu koeficientu un lietderīgo laika koeficienta reizinājumu;

n₁ – elektotīklu lietderīga darba koeficients;

n₂ – uzņēmuma iekšēja transformatora lietderīga laika koeficients;

n₃ – dzinēju transformatora lietderīga laika koeficients.

Dotajā gadījumā koeficientus k_izm , n₁ , n₂ , n₃ pieņemam par 0,95.

Tad elektroenerģijas apjoms elektroiekārtām ir vienāds ar:

kW∙st/gadā

kW∙st/gadā

kW∙st/gadā

Tad elektroenerģijas apjoms apgaismei ir vienāds ar:

kW∙st/gadā

Tad kopējais elektroenerģijas apjoms gadā sastāda
6474,57 kW∙st/gadā. Reizinot ar elektroenerģijas tarifu 0,039 Ls, iegūstam gada elektroenerģijas izmaksas. Tas sastāda 252,50 Ls gadā.

2.4.6. Maksa par daba resursu izmantošanu un vides piesārņošanu.

Uzņēmuma ražošanas procesa nav izmantojamas dabas resursi un tas nepiesārņo apkārtējo vidi.

2.5.Ārkartas izmaksas.

Ārkārtas ieņēmumi vai izmaksas ir tā darbības rezultāts, kura nav uzņēmuma galvenā darbība. Piemēram, tas varētu būt vērtspapīru (akciju, obligāciju, privatizācijas sertifikātu) pirkšana-pārdošana.

Tekojošā gadā uzņēmums nenodarbojas ar papilddarbībām, tātad nebija ārkārtas izmaksu.

Kopējais izmaksu aprēķins.

Kopējais izmaksu aprēķins (izņemot nolietojumu) ir atspoguļots 10.tabulā.

10.tabula. Izmaksu summēšana.

Viena projekta galēja cena var variēties no 30 Ls līdz 200 un dārgāk. 2001. gadā uzņēmums izpildīja 464 projektus. Ta ienēmumi satādīja
58 464 Ls.

Minimālais pakalpojuma līmenis.

Uzņēmumam mēneša ieņēmumi ir apmēram 4,7-4,9 tūkstoši latu, tad ieņēmumi sedz visas izmaksas (3.7 tūkstoši) un nodrošina noteikto peļņas apjomu. Ienākumu uzņēmums gūst tikai no viena avota – uzņēmuma pamatdarbības. Eksistē noteiktais pakalpojumu līmenis (to sauc parbezzaudējuma punktu), nesasniedzot kuru, uzņēmums cieš zaudējumus.

Lai to aprēķinātu, ir jāzin mainīgo un pastāvīgo izmaksu apjomu. Tā kā dotajā gadījumā izmaksas iedalīja pēc citas metodes, šīs grafiks un līdz ar to nebūs precīzi aprēķināti.

Grafiks 4. Kopējo izmaksu un ieņēmumu grafiks.

Kur TC – kopējas izmaksas;

TR – kopējie ieņēmumi.

Bezzaudējuma punkts ir 20 projektu menesī. Tā kā uzņēmums izpilda apmēram 37 projektu menesī, tas gūst peļņu.

Secinājums.

Uzņēmumam mēneša ieņēmumi ir apmēram 4-4,5 tūkstoši latu, tad ieņēmumi sedz visas izmaksas (3.7 tūkstoši) un nodrošina noteikto peļņas apjomu. Uzņēmums nevienmēr bijusi tik sekmīgā situācijā. Sākot savu darbību, uzņēmums bija paņēmis kredītu bankā. Atdodot šo kredītu summu pa daļām uzņēmums strādājis praktiski ar nulles peļņu.

Tagad 2001.gadā, kad kredīts ir apmaksāts un uzņēmums ir ieguvis lojālo pircēju klāstu, tam ir prognozējams pozitīvs rezultāts, tas ir peļņa. Uzņēmuma direktors un īpašnieks plāno to peļņu izmantot sekojošiem mērķiem:

- Organizēt uzņēmuma papilddarbību;

- Paplašināt uzņēmumu.

Toreiz direktors uzskata, ka peļņa varētu būt lielāka un meklē iespējas to palielināt. Lai to sasniegtu, var rekomendēt sekojošus noderīgo pasākumu variantus:

- Nopirkt jaunas iekārtas (datori, datorprogrammas, mēbelis), tā kā esošas ir fiziski un morāli novecojušies (bieži bojājas, prasa papilddetaļas, remontu). Jaunas datorprogrammas ļaus paātrināt projektu rādīšanas procesu, samazinot rutino darbu apjomu.

- Palielināt ražīgumu. Tas ir sasniedzams, optimizējot darbinieku darbību. Noteikt labāko darba grafiku (darba ilgumu, pārtraukumus), noteikt prēmijas atkarībā no uzņēmuma peļņas, uzlabojot iekšējas informācijas kanālus, uzlabojot iekšējo atmosfēru.

- Samazināt izmaksas. Samazinājumu var iegūt aiz algas rēķina vai nomainīt uzņēmuma atrašanas vietu (nomas maksas samazinājums). Bet rodas briesmas samazināt arī ienākuma līmeni un neiegūst peļņas palielinājumu.

Izmantotās literatūras saraksts.

1. Gončarovs. G., ”Finansu teorija” , LU ekonomikas un vadības fakultāte, Rīga, 2000.gads.

2. Zvejnieks. A., “Nodokļi un Nodevas”, RTU inženierekonomikas fakultāte, Rīga, 1998.gads.

3. “Uzņēmējdarbības organizēšana un plānošana”, Kamene, Rīga, 1999.gads.

4. Alsiņa, Zolotuhina, Bojarenko, “Vadības grāmatvedības pamati”, RaKa, Rīga, 2000.gads.

5. “Pamatlīdzekļi un nodokļi, nolietojuma aprēķināšana.”, Mans īpašums, Rīga, 1999

6. “Pamatlīdzekļu un mazvērtīgo priekšmetu uzkaite, nolietojuma normas”, Lanateks, Rīga, 1998